Taču vēl arvien stāvēja, it kā cerēdams kaut ko sagaidīt. Kā bērns, kurš raugās tukšā ziemsvētku eglītē. — Labi, — viņš atkārtoja. — Ejam, zēni.

Visi četri izgāja ārā vasaras dienas tveicī­gajā klusumā.

Pēc pusstundas misters Aaa, kurš sēdēja savā bibliotēkā, sūkdams elektriskās liesmas no metāla kausa, izdzirdēja ārpusē svešas balsis, kas skanēja no akmens bruģa. Viņš izliecās pa logu un ieraudzīja četrus vienā­dās formās ģērbtus vīrus, kuri piemiegtām acīm vērās augšup.

—    Vai jūs esat misters Aaa? — kapteinis sauca.

—    Jā.

—    Misters Ttt mūs sūtīja pie jums!

—    Kādēļ? — misters Aaa noprasīja.

—    Viņš pats bija aizņemts.

—    Tad ta brīnums! — misters Aaa no­šņāca. — It kā man nebūtu nekā cita ko da­rīt, kā izklaidēt cilvēkus, ar kuriem viņam pašam nav laika noņemties.

—    Šoreiz tas nav svarīgi, ser, — kapteinis attrauca.

—    Man gan ir svarīgi! Šodien vēl tik daudz jāizlasa. Misters Ttt nekad nerēķinās ar citiem. Nav jau pirmā reize, kad man jā­cieš viņa dēļ. Nemaz neviciniet rokas, ser, gaidiet, kamēr beigšu. Esmu paradis, ka cil­vēki klausās, kad es runāju. Vai nu jūs uz­klausīsiet mani ar pienācīgo cieņu, vai es vispār nerunāšu ar jums.

Visi četri, nepacietīgi mīņādamies, mutes atpletuši klausījās, līdz kapteinim deniņos pietūka vēnas un acīs uz brīdi saskrēja asaras.