Meitenīte neapzinīgi atsvabināja vienu roķeii un nolaida uz sejas zeltā darinātu vienaldzības masku. Tad izvilka no azotes zelta spēļu zirnekli un nometa to zemē, bet kapteinis runāja tālāk. Zirneklis paklausīgi uzrāpās atpakaļ viņai uz celīša, kamēr viņa bez mazākās intereses noraudzījās kukainī caur savas vienaldzības maskas spraudzi- ņām. Kapteinis vieglītiņām sapurināja meitenīti, cenzdamies pievērst viņas uzmanību savam stāstam.
— Mēs esam no Zemes, — viņš paskaidroja. — Vai tu man tici?
— Jā. — Meitenīte pašķielēja uz saviem kāju pirkstiņiem, kuri švīkoja putekļus. „
— Redz, kāda gudriniece. — Pus pa jokam, pus nopietni kapteinis ieknieba meitenītei rokā, lai piespiestu viņu paskatīties uz sevi.
— Mēs uzbūvējām sev kosmosa kuģi. Vai tu tam tici?
Meitenīte sāka urbināt ar pirkstu degun- teli.
— Jā.
— Un es . . . neurbini, draudziņ, degun- teli… es esmu kapteinis un …
— … un nekad neviens visas cilvēces vēsturē nav izlidojis kosmosā tik lielā raķetē, — aizmiegusi acis, maziņā noskaitīja.
— Lieliski! Kā tu to uzminēji?
— Telepātija. — Viņa nevērīgi noslaucīja pirkstus gar celīti.
— Vai tas tiešām tevi nesajūsmina? — kapteinis iesaucās. — Vai tu nemaz nepriecājies?
— Ejiet labāk pie mistera Iii. — Meitenīte nometa savu spēļu lietiņu zemē. — Viņš labprāt parunāsies ar jums. — Viņa aizspurdza, un spēļu zirneklis paklausīgi metās viņai līdzi.