— Nav slikta ideja, — kapteinis gurdi nomurmināja.
Mazā pilsētiņa bija pilna ļaužu, kuri, uzsaukdami cits citam «Sveiki!», straumēm plūda iekšā un nāca ārā pa durvīm, un visiem bija maskas — zelta vai zilas, dažādības pēc arī sārtas, maskas ar sidraba lūpām un bronzas krāsas uzacīm, gan smaidošas, gan sarauktām pierēm — atkarībā no nēsātāja garastāvokļa.
Četri vīri, nosvīduši no garā gājiena, apstājās, lai pavaicātu kādai meitenītei, kur dzīvo misters Iii.
— Tur, — bērns pamāja ar galvu.
Kapteinis, cieši vēlēdamies kaut ko izzināt, uzmanīgi pietupās un ielūkojās meitenītes maigajā, bērnišķīgajā sejiņā. — Maziņā, es gribu ar tevi parunāties.
Viņš uzsēdināja bērnu sev uz ceļgala un saudzīgi saņēma tā tievās, brūnās roķeles savējās, it kā grasīdamies stāstīt tam pasaku par milzum daudz aizraujošiem, laimīgiem notikumiem, kas pamazām jau veidojās viņa apziņā.
— Paklausies, maziņā. Pirms sešiem mēnešiem uz Marsa atlidoja raķete. Tajā bija kāds cilvēks, vārdā Jorks, ar savu palīgu. Mēs nezinām, kas noticis ar viņiem. Varbūt viņi 110- situšies. Viņi atlidoja raķetē. Tāpat kā mēs. Ja tu redzētu, kas mums par milzīgu raķeti! Mēs esam Otrā ekspedīcija. Lidojām šurp cauri kosmosam — no Zemes .. .