—    Vai man viss šis savārstījums jāizlasa?

Caur saviem biezajiem aceņu stikliem

misters Iii pablenza kapteinī.

—    Jūs esot no Zemes, vai ne tā? Nu, tad jums atliek tikai parakstīties.

Kapteinis parakstīja savu vārdu.

—    Vai komandas locekļiem arī jāparak- tās?

4

Misters Iii paraudzījās uz kapteini, paskatījas uz viņa biedriem un sāka ņirdzīgi, neval­dāmi smieties.

—    Vai viņiem jāparakstās! Ha-ha-ha! Kaut kas nedzirdēts! Viņi… un parakstī­ties! — Marsietim saskrēja asaras acīs. Viņš uzsita sev pa celi un, saķēris vēderu, smējās locīdamies. Tad pietvērās pie galda malas.

—    Vai viņiem jāparakstās!

Vīri drūmi noraudzījās viņā. — Kas tur tik smieklīgs?

—       Vai viņiem jāparakstās! — aiz smiek­liem zaudējis spēkus, misters Iii izdvesa.

—    Tas tik ir joks! Būs jāpastāsta misteram Xxx! — Vēl arvien nespēdams norimties, viņš pārbaudīja parakstītās blankas. — Viss, liekas, kārtībā! — Tad pamāja ar galvu.

—    Pat piekrišana eitanāzijai, ja tā izrādītos nepieciešama. — Un viņš apmierināts no­smējās.

—    Piekrišana kam?

—    Nu labi, pietiks. Man priekš jums ir kaut kas padomā. Lūdzu. Ņemiet šīs atslēgas.

Kapteinis pietvīka. — O, kāds gods!

—    Ne jau pilsētas, stulbenis tāds! — mis­ters Iii uzbrēca. — Mājas atslēgas. Dodieties uz priekšu pa šo gaiteni, atslēdziet lielās durvis, ejiet iekšā un kārtīgi aizcērtiet tās aiz sevis. Tur jūs varēsiet pārlaist nakti. No rīta aizsūtīšu pie jums misteru Xxx.