Kapteinis vilcinādamies paņēma atslēgas, taču palika stāvam, vērdamies grīdā. Arī viņa vīri nekustējās ne no vietas. Viņi šķita zaudējuši pēdējo asiņu lāsīti, pēdējo sajūs
mas kripatiņu. Viņiem galīgi vairs nebija spēka.
— Kas tad vēl? Kas jums nav pa prātam? — misters Iii noprasīja. — Ko jūs gaidāt? Ko gribat? — Viņš pienāca kapteinim klāt, pieliecās un ieskatījās tam tieši sejā. — Klājiet vaļā, labi aši!
— Diez, vai jūs spēsiet… — kapteinis iesāka. — Tā sakot, vai varēsiet, vai sapratīsiet … — viņš sastomījās. — Varbūt par lielo darbu, par garo ceļu, ko esam veikuši, jūs paspiestu mums rokas un pateiktu: «Malači!» vai kaut ko tamlīdzīgu? — Viņš apklusa.
Misters Iii nevērīgi pastiepa roku. — Apsveicu! — Viņš dzedri pasmīnēja. — Apsveicu. — Un apgriezās. — Es nu iešu, slē- dziet tikai durvis vaļā.
Un, nelikdamies vairs ne zinis par atnācējiem, it kā tie būtu zemē iekrituši, misters Iii sāka vākt kopā un bāzt savā nelielajā portfelī kaut kādus papīrus. Tas ilga minūtes piecas, taču viņš nelikās redzam četrus sa- drūmušos vīrus, kuri stāvēja nokārtām galvām un izdzisušiem skatieniem, aiz noguruma gandrīz vai krizdami no kājām. Misters Iii izgāja no istabas, pētīdams savus nagus …