Viņš svēra simt desmit mārciņas. Mati viņam bija spro­gaini kā nēģerim, un viņš bija melns. Viņš bija nepa­rasti melns. Viņš bija nevis zilganmelns un sarkanmelns, bet violeti melns kā plūme. Viņu sauca Mauki, un viņš bija virsaiša dēls. Viņam bija trīs «tambo». «Tambo» me- lanēziešiem nozīmē tabu un ir radniecīgs šim polinēziešu vārdam. Mauki trīs «tambo» bija šādi: pirmkārt, viņš ne­drīkstēja sarokoties ar sievieti vai arī pieļaut, ka sievietes roka pieskartos viņam vai viņa lietām, otrkārt, viņš ne­drīkstēja ēst gliemežus vai citu kādu barību, kas cepta uz uguns, uz kuras cepti gliemeži; treškārt, viņš nedrīk­stēja pieskarties krokodilam vai braukt laivā, kurā būtu kaut vai krokodila zobs.

Melni bija arī Mauki zobi, bet atšķirībā no ādas tie bija pavisam melni jeb, labāk sakot, melni kā sodrēji. Tādus tos vienā naktī bija padarījusi māte, ieberzējot ar pulverī sasmalcinātu akmeni, kas bija atrasts kalnu no­gruvumā pie Portadamsas. Portadamsa ir piejūras ciemats Malaitā, bet Malaita — pati mežonīgākā no visām Zāla­mana salām — tik mežpnīga, ka nevienam tirgotājam vai plantatoram tur neizdevās nostiprināties un baltie avan­tūristi, sākot ar pirmajiem trepangu zvejniekiem un sandalkoka tirgotājiem un beidzot ar jaunāko laiku darba­spēka vervētājiem, kas bija apgādāti ar modernām šaute­nēm un benzīna motoriem, zaudēja te dzīvību no metama­jiem cirvjiem un strupdegunainajām snaidera lodēm.