Taču nebija_ nekādas iespējas izdabāt baltajam cilvēkam, kuram, tā vien likās, pati dzīve nespēja izdabāt. Kad Mauki klusēja, viņu sita un sauca par nīgro lopu. Kad viņš runāja, viņu sita par pretimrunāšanu. Kad Mauki bija drūms, Bansters apgalvoja, ka viņam kaut kas esot aiz adas, un drošības labad nopēra Mauki; kad pavārs pūlēļās būt jautrs un smaidīt, viņam pārmeta, ka viņš ņirgājās par savu kungu un pavēlnieku, un viņu pamieloja ar nūju. Bansters bija īsts nelabais. Ciemā ar viņu sen būtu izrēķinājušies, ja prātā nebūtu palikuši trīs šoneri un toreiz dabūtā mācība. Var gadīties, ka arī tas nebūtu bijis par šķērsli, ja te būtu mežs, kur iebēgt. Tā kā meža nebija, tad baltā cilvēka, jebkura baltā cilvēka noslepkavošana atvestu šurp kara kuģi un visus vainīgos apšautu, bet vērtīgās kokospalmas nocirstu. Airētāji par to vien domāja, kā pie pirmās izdevības netīšām apgāzt laivu un noslīcināt Bansteru. Taču Bansters uzmanīja, lai laiva neapgāztos.
Mauki bija cita kaluma cilvēks, un, zinot, ka tikmēr, kamēr Bansters būs dzīvs, par bēgšanu nav ko sapņot, viņš bija apņēmies nomaitāt balto. Nelaime bija tā, ka nekad neradās izdevība. Bansters pastāvīgi bija nomodā. Revolveri dienu un nakti bija viņam pa ķērienam. Viņš nevienam neļāva tuvoties sev no mugurpuses, to Mauki iegaumēja, kad dūre vairākas reizes bija notriekusi viņu zemē. Bansters saprata, ka no šā lādzīgā un pēc izskata pat lēnprātīgā malaitiešu jaunekļa viņam jābaidās vairāk nekā no visiem Lordhavas iedzīvotājiem, un, to apzinoties,