Mauki atgriezās tukšā. Viņš kāpa augšā pa krau­jajām kāpnēm (māja stāvēja uz pāļiem divpadsmit pēdas no zemes) un iegāja saimnieka guļamistabā. Bansters lika, lai dod šurp cāli. Mauki vēra muti, lai paskaidrotu, ka misionārs ir prom, bet Bansterarn paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Viņš zvēla ar dūri. Sitiens trāpīja Mauki pa žokli un pasvieda viņu gaisā. Puisis izsprāga ārā pa dur­vīm, salauzdams margas, pārlidoja pāri ne visai augstajai verandai un nokrita zemē. Viņa lūpas izskatījās pēc jēlas gaļas gabala, mute bija pilna ar asinīm un izdauzītiem zobiem.

— Nakamreiz tu pratīsi runāt ar mani! — rēcadusmās piesārtušais aģents, vērdamies lejup pār salauztajam mar­gām.

Tadu balto cilvēku Mauki līdz šim nebija gadījies sa­stapt, un viņš nolēma dzīvot melns un maziņš un neaizdot dusmas saimniekam. Viņš redzēja, kādu brāzienu dabu airētāji; vienu no viņiem Bansters trīs dienas bez ēšanas noturēja važās par to, ka puisis airējot bija salauzis dulli. Turklāt viņš saklausījās ciemā baumas un dabūja zināt, kāpēc Bansters paņēmis trešo sievu — paņēmis ar varu, kā visiem bija zināms. Pirmā un otrā sieva gulēja kapsētā zem baltām koraļļu smiltīm, ar koraļļu plāksnēm galvgalī un kājgalī. Stāstīja, ka viņas mirušas no vīra sitieniem. Trešajai sievai arī neklājās viegli, to Mauki pats re­dzēja.