—   Ir nu gan purns!, — tie bija vienīgie vārdi, ko Ban­sters izteica, paskatījies uz sakropļoto seju.

Haizivs āda ir līdzīga smilšpapīram, rajas āda — skrāp- vīlei. Dienvidu jūrās iedzimtie to lieto kā kokvīli laivu un airu noslīpēšanai. Bansterarn bija rajas ādas dūrainis. Pirmo reizi viņš to izmēģināja pie Mauki, ar vienu vē­zienu noplēsdams viņam ādu no pakauša līdz lāpstiņām. Bansters bija sajūsmināts. Viņš arī sievu pamieloja ar dūraini, bet pēc tam pamatīgi izmēģināja to pie airētājiem. Ieradās arī abi premjerministri, lai izbaudītu dūraini uz savas ādas, un viņi bija spiesti skābi smaidīt un uzskatīt to par joku.

—   Smejieties, velns parāvis, smejieties! — Bansters pie tam skubināja.

Mauki no dūraiņa cieta visvairāk. Nepagāja ne diena, kad viņš nebūtu dabūjis izbaudīt tā glāstus. Dažreiz viņš sāpošās muguras dēļ naktī ne acu neaizvēra, bet asprātī­gais misters Bansters bieži vien no jauna noplēsa tikko sadzijušo ādu. Mauki pacietīgi gaidīja, pārliecināts, ka agri vai vēlu viņa stunda sitīs. Un viņš līdz pēdējam sīku­mam bija pārlicis, ko darīs, kad šis laiks būs pienācis.

Kādu ritu Bansters piecēlās tādā noskaņojumā, ka bija gatavs izsist septiņas glases no visa izplatījuma. Viņš sāka un beidza ar Mauki, pastarpēm piekaudams sievu un nosmeltēdams visus airētājus. Brokastojot viņš nosauca kafiju par samazgām un iešļāca visu tasi Mauki sejā.