Ap desmitiem Bansteru kratīja drebuļi, un pēc pusstundas viņš jau dega kā ugunī. Tā nebija parasta malārijas lēkme. Stāvoklis kļuva smagāks un smagāks, līdz kļuva skaidrs, ka Bansters saslimis ar tropu drudzi. Dienas ritēja, bet viņš kļuva aizvien vārgāks un nemaz vairs necēlās no gultas. Mauki gaidīja un vēroja, bet viņa āda pa to laiku sadzija. Viņš pavēlēja airētājiem izvilkt laivu krastā, no­kasīt dibenu un vispār to rūpīgi pārbaudīt. Domādami, ka tā ir Banstera pavēle, viņi paklausīja. Bet Bansters tajā laikā gulēja bez samaņas un nejaudāja pavēlēt. Likās, ka Mauki gaidītais brīdis ir pienācis, taču viņš joprojām vil­cinājās.

Kad krīze bija pāri un Bansters sāka atlabt, bet, kaut gan bija pie pilnas apziņas, tomēr gulēja slābs kā mazs bērns, Mauki salika lādē savu trūcīgo iedzīvi, arī porce­lāna tasītes osiņu. Tad viņš devās uz ciemu aprunāties ar karali un abiem viņa premjerministriem.

—  Tas saimnieks Bansters, viņa ir labs saimnieks; vai jūs viņa daudz mīl? — Mauki jautāja.

Visi trīs vienā mutē atbildēja, ka nebūt nemīl viņu. Ministri žēlojās par visiem apvainojumiem un pārestībām, kuras viņiem bija jācieš no Banstera. Karalis pat neiztu­rēja un apraudājās. Ma«uki rupji aprāva viņu:

—  Jūs klausa mani — mans liels saimnieks ir kungs iekš mana zeme. Jūs nemīl šo balts saimnieks. Es nemīl viņa. Būs dikti labs — jūs ieliek laiva simt kokos, divsimt kokos, trīssimt kokos. Jūs beidz nest, jūs iet gulēt. Visi kanaks iet gulēt. Liels balts saimnieks taisa troksni iekš māja, jūs nedzird, ka viņa taisa troksni. Jūs visi dikti guļ.