Šim notikumam sekoja bezbēdīgas bērnu dienas, un es neatminu, kas notika nākamajos mēnešos.

No šīs bezrūpības kādu dienu mani pamodināja sāpīgs kritiens. Es smagi atsitos pret zemi. Bet pirms kritiena es lidoju pa gaisu bezgala ilgi, kā tas mēdz būt pa sapņiem. Taču tas nebija sapnis. Es patiešām nolidoju no zirga, izkritu no savas tarbas, kas bija piestiprināta pie zirga sāniem, un nokūleņoju zemē.

Atsities pret zemi, gulēju brīdi kā sastindzis un ska­tījos augšup — pirmo reizi dzīvē aplūkodams zirga vē­deru. Tolaik zirgi bija gudri, sargājās samīt mazus bērnus.

Pieskrēja vecākais brālis Skanīgā Balss, ar savām spē­cīgajām rokām izvilka mani no zirga pavēderes un sa­rāja:

—   Kas tad nu? Sagribejies lidot pa gaisu? Turies cieši zirgā!… Neesi jau skuķis…

Nejutu pārmetumu, lai gan tas skanēja brāļa dusmī­gajā balsī, toties man atmiņā dziļi iespiedās un neizgaisa no prāta viņa vārdi:

—   Turies cieši zirgā!

Tas ir pats pirmais indiāņu dzīves likums: cieši turē­ties zirga mugurā.

Kopš šī brīža sāku aizvien vairāk ievērot visu, kas notika ap mani. Zirgs, arī pats niķīgākais, tik viegli vairs mani nevarēja nosviest zemē.

Tai laikā mēs vēl kā sendienās klejojām pa prērijām. Plašums, bezgalīgs plašums lika straujāk pukstēt mūsu sirdīm. Plašuma izjūtai bija ārkārtīgi liela loma bērna attīstībā. Cilvēku sejas, satraucošus notikumus vai da­žādus dzīvniekus neatminu tik spilgti kā plašā apvāršņa krāsu — debeszilu, violeti zilu.