—   Dzer! — ierēcās amerikānis un gribēja ar varu ieliet degvīnu tēvam mutē.

Tad tēvs izsita viņam pudeli no rokas. Tā apmeta gaisā kūleni un iekrita kaut kur telts tumšajā kaktā.

Rukstona vaigs, tāpat kā daudziem amerikāņiem, kas klejoja pa prērijām, bija apaudzis ar kuplu, melnu bārdu līdz ausīm. Viņš man atgādināja briesmoni, atbaidošu mežoni. Indiāņiem sejas ir gludas. Kautiņa laikā bārdai­nis niknās dusmās rēca un atgādināja nelabo, nevis cil­vēku. Un viņš patiešām bija mūsu ļaunais gars.

Visi pietrūkās kājās un iejuka pūlī, tikai es viens, sastindzis aiz bailēm, paliku pie ugunskura. Es redzēju divas ļaužu grupas izkliedzam savu naidu. Kautiņš manī izraisīja nojausmu pilnas izbailes: es jutu tuvojamies ne­laimi, kas apdraudēja mūsu cilti, jo tā bija sašķēlusies divās daļās.

Diks Rukstons nebija vienīgais amerikānis mūsu no­metnē. Viņam bija vairāki līdz zobiem apbruņoti draugi. Dažas stundas vēlāk, pirms ausmas, šie ļaudis nolaupīja Nemisi — droši vien ar viņas piekrišanu — un ātros zirgos aizauļo ja no nometnes. Nezinu, vai viņiem dzinās pakaļ vai ne. Pēc vairākām nedēļām meitene atgriezās pie mums apsmieta un apkaunota. Rukstons viņu bija pametis. Mūsu ienaidnieku Vārnu cilts nometnē viņš bija atradis sev citu meiteni.