Kažokādu zvēru, īpaši bebru, mūsu apvidos senāk bija tik daudz, ka visas kaimiņu ciltis — kri, asiniboini, sjuksi, Vārnas — bieži vien ielavījās mūsu medību laukos un mums ar tām bija nebeidzami kari. Vēl saspīlētākas attiecības bija ar baltajiem medniekiem, kuri bija iespiedušies mūsu robežās jau vairāk nekā pirms simt gadiem un kuriem bija lieliski šaujamrīki. Taču ar bāl- ģimjiem pašiem mūsu cilts tomēr tika galā, toties tā bija bezspēcīga pret kādu citu nāvējošu sērgu, ko pie mums ievazāja baltais cilvēks: pret melnajām bakām, kas plosījās prērijās 1838. gadā un iznīcināja trīs ceturtdaļas no mūsu cilts.
šī liksta mūsu cilti jūtami novājināja, bet nemazināja mūsu drosmi un kaujas sparu, mēs kļuvām vēl nepiekāpīgāki nekā agrāk. Sīvās cīņās ar kaimiņu ciltīm nosargājām savus medību iecirkņus, un arī baltie plēsoņas kādu laiku likās mierā. Mēs dzīvojām nomalē, tālu prom
no viņu iemītajām takām. Neremdināmā alkatība bija novirzījusi bālģīmjus uz citu pusi. Viņi metās uz novadiem, kur zemes dzīlēs slēpās zelts, — uz Kaliforniju, uz Kolorādo, uz Vaiomingu, uz Melnajiem kalniem. Mūsu apvidū nebija zelta.
Mums gāja secen ar sjuksiem un šaijeniem, mūsu dienvidu kaimiņiem, pasāktie asiņainie kari. Tas gan ne- paglāba mūs no visu pārējo indiāņu likteņa: amerikāņi, nedaudz vēlāk arī kanādieši ar savu simtkārt lielāko pārspēku iekaroja prērijas un Klinšu kalnus, piespiežot mūs aiziet uz norobežotiem apvidiem, tā saucamajiem indiāņu rezervātiem.