Es piedzimu tieši šo divu laikmetu — indiāņu un baltā cilvēka laikmetu mijā. Mani agrie bērnības gadi pagāja vēl itin laimīgi. Mēs aizvien vēl brīvi klaiņojām pa prērijām, naidīgās sadursmes ar citām ciltīm bija pierimu- šas, bet baltā roka vēl nebija tik nežēlīga un neapspieda mūsu brīvību. Indiāņu nometnēs bieži vien skanēja līksmas dziesmas, zeme dunēja no karavīru dejas soļiem, kaut gan jutām, ka mūsu ļaunā liktens stunda tuvojas.
Viens no bērndienu pārdzīvojumiem, kas līdz šim man palicis atmiņā, saistās tieši ar balto cilvēku. Mans tēvs nopietni sastrīdējās ar manu tēvoci Dārdošo Pērkonu. Asā vārdu maiņa it kā atmodināja manu apziņu. Mēs sēdējām ap ugunskuru plašā teltī. Arā plosījās auka; vējš bieži vien ieklupa teltī, uguns raustījās, un dūmi man koda acīs. Sēdēju, cieši piespiedies pie tēva sāniem. Viņš kaut ko skaļi runāja. Mums pretī sēdēja tēvocis Dārdošais Pērkons, tikpat saniknots kā tēvs. Vēl šobaltdien atminos viņa liesmojošās acis. Teltī bija daudz ļaužu.