Tad man pietrūka pacietības, un, tā kā steidzos izjaukt motoru, es uzmetu šādu zīmējumu:

Un ātrumā teicu:

- Šī te ir kaste. Jēriņš, ko tu vēlies, atrodas tur iekšā.

Bet cik ļoti biju pārsteigts, redzēdams, ka mana mazā kritiķa seja iemirdzas priekā:

- Tieši tādu es vēlējos. Kā tev šķiet, vai šim jēriņam vajadzēs daudz zāles?

-Kādēļ?

- Tādēļ, ka manās mājās viss ir ļoti mazs…

- Droši vien pietiks. Es tev uzdāvināju pavisam mazu jēriņu.

Viņš noliecās pār zīmējumu:

- Nav jau nemaz tik maziņš… Paskat! Viņš ir aizmidzis… 

- Tā es iepazinos ar mazo princi.

Pagāja labs laiks, līdz sapratu, no kurienes viņš ieradies. Mazais princis apbēra mani ar jautājumiem, bet nekad nelikās dzirdam manējos. Tikai nejauši izmesti vārdi pamazām man visu atklāja. Tā, piemēram, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja manu lidmašīnu (es to nezīmēšu, jo šis zīmējums pārlieku komplicēts), viņš man jautāja:

-Kas tas tāds?

- Tas nav nekas tāds. Tā ir lidmašīna. Ar to lido. Tā ir mana lidmašīna.

Es lepojos, ka varēju viņam pastāstīt par saviem lidojumiem. Tad viņš iesaucās: