Jumava, 1996

No krievu valodas tulkojis Ojārs Vācietis

Reiz pavasari, neredzēti karsta saules rieta laikā, Maskavā, pie Patriarhu dīķiem, parādījās divi pilsoņi. Viens no viņiem, pelēkā vasaras uzvalkā ģērbies, bija mazs augumā, apaļīgs, ar pliku pauri, pieklājīga izskata platmali nesa rokā, saņēmis aiz ielocījuma, bet uz viņa gludi skūtās sejas bija novietotas neiedomājami lielas brilles melnos raga rāmjos. Otrs — plecīgs, rūsganmatains, čirkains jauns cilvēks ar pakausī atbīdītu rūtainu naģeni — bija kovboju kreklā, saņurcītās, baltās biksēs un melnās čībiņās.

Pirmais nebija neviens cits kā Mihails Aleksandrovičs Berliozs, priekšsēdētājs vienā no lielākajām Maskavas literātu asociācijām, saīsināti — MASLITASS, un bieza literārā žurnāla redaktors, bet viņa jaunais pavadonis — dzejnieks Ivans Nikolajevičs Ponirevs, pazīstams ar pseidonīmu Bezpajumtnieks.

Nonākuši tik tikko zaļot sākušo liepu paēnā, rakstnieki vispirms metās pie raibi izkrāsotās būdas ar uzrakstu «Alus un atspirdzinoši dzērieni».

Jā, jāatzīmē šī baismīgā maija vakara pirmā dīvainība. Ne tikai pie būdas, bet visā Mazās Bronnajas ielai paralēlajā alejā nebija neviena cilvēka. Tajā stundā, kad, šķita, vairs nav ko elpot, kad saule, Maskavu nokveldējusi, sausā dūmakā gāzās lejā kaut kur aiz Dārzu loka, neviens ne nāca zem liepām, ne sēdās uz sola, aleja bija tukša.

— Dodiet narzānu, — Berliozs palūdza.

— Narzāna nava, — sieviete būdā atbildēja un nez kāpēc apvainojās.