— Alus ir? — čerkstošā balsī painteresējās Bezpajumtnieks.

— Alu atvedīs pret vakaru, — sieviete atbildēja.

— Bet kas ir? — jautāja Berliozs.

— Aprikožu dzēriens, tikai silts, — teica sieviete.

— Dodiet, dodiet, dodiet šurp!..

Aprikožu dzēriens stipri putoja, un visapkārt iesmaržojās pēc frizētavas. Padzērušies literāti uzreiz sāka žagoties, samaksāja un apsēdās uz sola — ar sejām pret dīķi un mugurām pret Bronnajas ielu.

Tad notika otra dīvainība, kas attiecās uz vienu pašu Berliozu. Viņš pēkšņi pārstāja žagoties, sirds viņam salēcās un uz mirkli kaut kur iekrita, pēc tam atgriezās, bet ar tādu kā trulu adatu iekšā. Turklāt Berliozu pārņēma nepamatotas, bet tik stipras bailes, ka viņam gribējās tūlīt bēgt no Patriarhu dīķiem ko nagi nes. Berliozs skumīgi atskatījās, nevarēdams saprast, kas viņu tā pārbiedējis. Viņš nobālēja, noslaucīja pieri ar kabatlakatiņu, paspēja nodomāt: «Kas ar mani notiek? Tas nu nekad nav bijis… sirds streiko… būšu pārpūlējies. Vajadzēs visu mest pie velna un prom uz Kislovodskd…»

Un tad tveicīgais gaiss viņa priekšā sabiezēja un no šī gaisa saaudās dikti jocīga izskata caurspīdīgs pilsonis. Uz mazās galvelcs žokejcepurite, mugurā rūtaina, pašaura, plāna žaketīte… Pilsonis tā ap asi garumā, bet pleci šauri, pats vājš, un fizionomija, lūdzu iegaumēt, ņirdzīga.

Berliozs savā dzīvē pie neparastām parādībām nebija pieradis. Vēl vairāk nobālēdams, viņš ieplēta acis un apjukumā nodomāja: «Tas nevar būt!..»

Bet tas patiešām bija, un garais pilsonis, kam var cauri redzēt, nepieskardamies zemei, šūpojās viņa priekšā te pa kreisi, te pa labi.

Tad šausmas pārņēma Berliozu tiktāl, ka viņš aizvēra acis. Bet, kad viņš tās atvēra, viss bija beidzies, dūmaka izklīdusi, rūtainais izčibējis un pie viena ari neasā adata no sirds.

— Fu tu velns! — iesaucās redaktors. — Zini, Ivan, mani no karstuma tik tikko trieka neķēra! Bija pat kaut kas halucinācijai līdzīgs. — Viņš mēģināja pasmieties, bet acīs vēl bija tramīgums un drebēja rokas.