— Jā, Levijs Matejs, — līdz viņa ausīm nonāca augstā un viņu spīdzinošā balss.

— Bet ko tu tomēr par templi teici pūlim uz tirgus laukuma?

Atbildētāja balss, šķita, dur Pilātam tieši deniņos, un šī ļoti mokošā balss sacīja:

— Es, valdītāj, teicu, ka sabruks vecās ticības templis un pacelsies jauns patiesības templis. Tieši tā es teicu, lai būtu saprotamāk.

— Bet kāpēc tev, klaidoni, tirgū jāmusina tauta, stāstot tai par patiesību, no kuras tu neko nesaproti? Kas tad ir patiesība?

Un tad prokurators nodomāja: «O, mani dievi! Es jautāju to, kas tiesā nemaz nav vajadzīgs… Mans prāts man vairs neklausa…» Un atkal viņam parēgojās trauks ar tumšu šķidrumu. «Indi, dodiet man indi!»

Un no jauna viņš izdzirda balsi:

— Patiesība vispirms ir tāda, ka tev sāp galva un sāp tik stipri, ka tu gļēvulīgi domā par nāvi. Tev ne vien nav spēka runāt ar mani, tev pat ir grūti uz mani skatīties. Tagad es nejauši izrādos tavs bende — un tas mani sarūgtina. Tu pat nespēj domāt un sapņo vienīgi par to, lai atnāktu tavs suns, acīmredzot vienīgais radījums, kam tu esi pieķēries. Bet tavas mocības tūlīt beigsies, sāpes pāries.

Sekretārs iepleta acis uz arestantu un nepabeidza iesākto vārdu.

Pilāts ar mocekļa acīm paskatījās uz arestantu un ieraudzīja, ka saule jau ir pacēlusies diezgan augstu pār hipodromu, ka viens stars jau iespraucies kolonādē un lien pie Ješuas nošķiebtajām sandalēm un ka tas no saules vairās.

Prokurators piecēlās, saspieda galvu ar rokām, un viņa dzeltenīgajā, skūtajā sejā bija lasāmas šausmas. Taču tūlīt ar savu gribu viņš tās apvaldīja un nosēdās.

Arestants pa to laiku runāja tālāk, bet sekretārs vairs neko nepierakstīja, tikai, izstiepis kaklu kā zostēviņš, centās nepalaist garām nevienu vārdu.

— Redzi nu, viss ir cauri, — teica arestētais, labvēlīgi uz Pilātu skatīdamies, — un es par to esmu ārkārtīgi priecīgs.