Sekretārs pārstāja rakstīt un uzmeta izbrina pilnu skatienu ne arestētajam, bet prokuratoram.

— …tomēr, paklausījies manī, viņš sāka atmaigt, — Ješua turpināja, — beidzot nosvieda naudu uz ceļa un teica, ka ceļos kopā ar mani…

Pilāts iesmējās ar vienu sejas pusi, atņirdza dzeltenus zobus un, pazvēlies ar visu ķermeni pret sekretāru, sacīja:

— O, Jcrušalajima! Ko tikai tajā nedabū dzirdēt! Nodokļu piedzinējs, jūs dzirdējāt, sviež naudu uz ceļa!

Nesaprazdams, ko uz to lai atbild, sekretārs sataisīja tādu pašu smaidu kā Pilāts.

— Bet viņš teica, ka no šī brīža naudu nicina, — tā Ješua izskaidroja Levija Mateja dīvaino rīcību un piebilda: — Un no tā laika viņš ir mans pavadonis.

Joprojām ņirgdams, prokurators paskatījās uz arestēto, pēc tam uz sauli, kas nerimtīgi cēlās augšup pār hipodroma zirgu statujām, tālu lejā pa labi, un pēkšņi — ar smagu sirdi mokoši nodomāja, ka visvienkāršāk būtu bijis patriekt no balkona šo savādo noziedznieku ar vienu pašu vārdu: «Pakārt.» Patriekt ari konvoju, doties prom no kolonādes uz pili, pavēlēt aizkārt logus, nozveltics guļasvietā, pieprasīt aukstu ūdeni, žēlabainā balsī pasaukt suni Bangu un pasūdzēties viņam par hemikrāniju. Un prokuratora slimajā galvā pēkšņi pazibēja vilinoša doma par indi.

Viņš ar duļķainām acīm skatījās uz arestēto un kādu laiciņu klusēja, mokoši pūlēdamies atcerēties, kāpēc šajā nežēlīgās Jerušalajimas rīta saules tveicē viņa priekšā stāv arestants ar sitienu saķēmotu ģīmi un kādi nevienam nevajadzīgi jautājumi viņam būs vēl jāuzdod.

— Levijs Matejs? — aizsmakušā balsī jautāja slimais un aizvēra acis.