— Nav nevienas Austrumu reliģijas, — sacīja Berliozs, — kurās, kā likums, šķīsta jaunava nelaistu pasaulē dievu. Un kristieši, neko jaunu neizdomādami, taisni tāpat radīja savu Jēzu, kas īstenībā nekad nav dzīvojis. Lūk, tieši tam vajag veltīt galveno uzmanību…

Berlioza augstais tenors skanēja tukšajā alejā, un, jo vairāk Mihails Alcksandrovičs iedziļinājās tajos džungļos, kur sprandu nenolauzt var tikai ļoti izglītots cilvēks, jo vairāk un vairāk interesanta un dcnga uzzināja dzejnieks gan par ēģiptiešu žēlīgo dievu Ozirisu, Debess un Zemes dēlu, gan par feniķiešu dievu Tammuzu, gan par Marduku, gan pat par mazāk pazīstamo vareno dievu Vičilopočtli, kuru reiz sevišķi pielūguši acteki Meksikā.

Un tieši tajā brīdī, kad Mihails Alcksandrovičs stāstīja dzejniekam, kā acteki veidojuši Vičilopočtlifigūriņu, alejā parādījās pirmais cilvēks.

Vēlāk, kad, atklāti runājot, viss jau bija garām, dažādas iestādes sniedza savas ziņas par šī cilvēka izskatu. To savstarpējais salīdzinājums nevar neradīt izbiinu. Pirmās no tām liecina, ka cilvēks bijis maza auguma, zelta zobiem un pieklibojis ar labo kāju. Otras — cilvēks bijis milzīga auguma, platīna plombām mutē un kliba bijusi kreisā kāja. Trešās ziņas vislakoniskākās — nekādu sevišķu pazīmju vispār nav bijis.

Jāatzīst, ka neviena no šīm ziņām nekur neder.

Vispirms jau aprakstītais nebija klibs ne ar labo, ne ar kreiso kāju, augums nebija ne sīks, ne milzīgs, bet vienkārši — garš. Kas attiecas uz zobiem, tad kreisajā pusē viņam bija platīna, bet labajā — zelta kronīši. Viņš bija pelēkā, dārgā uzvalkā, tādas pašas krāsas ārzemju kurpēs. Pelēkā berete bramanīgi atbīdīta uz vienas auss, padusē spieķis ar pūdeļa galvas izskatā veidotu rokturi. Pēc izskata viņam varēja dot gadu četrdesmit. Mute tāda kā šķība. Noskuvies gludi. Tumšmatis. Labā acs melna, kreisā nez kāpēc zaļa. Uzacis melnas, tikai viena augstāka par otru. Vārdu sakot — ārzemnieks.