Iedams garām soliņam, uz kura sēdēja redaktors ar dzejnieku, ārzemnieks pašķielēja uz tiem, apstājās un negaidīti nosēdās uz blakussoliņa, pāris metru no tiem.

«Vācietis,» nosprieda Berliozs.

«Anglis,» nodomāja Bezpajumtnieks, «un, padomā tikai, cimdos viņam nemaz nav karsti.»

Bet ārzemnieks pārlaida skatu augstajām mājām, kas kvadrāta veidā apņēma dīķi, un varēja manīt, ka šo vietu viņš redz pirmoreiz un viņu tā ir ieinteresējusi.

Viņš paskatījās uz augšējiem stāviem, kuru stiklos žilbinoši spīdēja atspulgos salūzusi un Mihailam Aleksandrovičam tagad jau uz visiem laikiem rietošā saule, pēc tam pavērsa skatu zemāk, kur stikli jau lēnām tumsa, nezin par ko pasmaidīja, samiedza acis, uzlika rokas uz spieķa gala un atspieda zodu rokās.

— Ivan, — Berliozs sacīja, — tu esi ļoti labi un satīriski notēlojis, piemēram, Dieva bērna Jēzus piedzimšanu, bet tur jau tas suns ir aprakts, ka vēl pirms Jēzus bija dzimusi vesela rinda Dieva bērnu, teiksim, frīģiešu Atijs, vai, pareizāk sakot, neviens no viņiem nav ne dzimis, ne bijis, tajā skaitā ari Jēzus, un tev vajag aprakstīt nevis dzimšanu un, teiksim, gudros no Austrumiem, bet gan visas bezjēdzīgās baumas par pašu piedzimšanu… Citādi pēc taviem vārdiem iznāk, ka viņš tiešām ir piedzimis…

Tajā brīdī Bezpajumtnieks vēlreiz mēģināja apvaldīt mokošās žagas, aizturēja elpu, rezultātā nožagojās vēl skaļāk un žēlabaināk — un Berliozs pārtrauca savu stāstāmo, jo ārzemnieks pēkšņi piecēlās un devās pie rakstniekiem.

Tie izbrīnā skatījās uz nācēju.

— Atvainojiet, lūdzu, — pienācējs ierunājās ar ārzemnieka akcentu, taču vārdus nokropļodams, — ka es, nebūdams pazīstams, atļaujos… bet jūsu zinātniskās pārrunas temats ir tik interesants, ka…

Viņš pieklājīgi noņēma bereti, un abiem draugiem nekas cits neatlika kā celties kājās un paklanīties.

«Nē, drīzāk jau francūzis…» nosprieda Berliozs.