—  Un vai tas viss bijis tieši šeit? Vai tas ir droši zināms? — ielūkodamies meitenes sejā, jauneklis klusi vaicāja.

—  Droši. Un akmens mūru drupas, uz kurām mēs patlaban atrodamies, ir senas pilsētas atliekas. . . Lūk, tur, ja labi ieskatās, redzama nozudušās upes gultne. — Meitene izstiepa roku, norādot uz platu, tumšu gravu, kas slīdošajā gaisma bija labi redzama paugurainā smilšu lauka vidū.

— Atskanēja baismīgs apakšzemes grāviens… — viņa klusi turpināja. — Zeme salīgojās un sāka grimt kopā ar mājokļiem, pilīm, tempļiem un ļaudīm, kas, atradās tajos. Upes ūdeņi pameta izpostīto novadu. Uzpūta tveicīgi vēji, izzuda zemes auglība, un iestājās nāves valstība, smilšu valstība . ..

Jauneklis brīdi klusēja. Tad arī viņš uzmanīgi apsēdās un, atslējis muguru pret sienu, izstiepa .kājas. Iztraucējot klusumu, klaudzēdami u.n švirkstēdami lejup "nobira daži sīki akmentiņi.

—  Sakiet, Ļuda, — jauneklis turpināja, — es dzirdēju Mariju Ivanovnu runājam, ka upes, kas pazūd zem zemes, neesot reta parādība. Bet vai tā var būt, ka pēc zemestrīces upe no jauna parādās virspusē?

— Jūs, Kostja, laikam gribat ieteikt, lai gaidām jaunu zemes­trīci? — mazliet zobgalīgi vaicāja meitene.

— Tā tikai vēl trūka! Varbūt jūs domājat, ka es bīstos doties ekspedicijā?