—- Jūs runājat tādā tonī, it kā jūsu ekspedīcijas uzdevumā ietilptu upes atgriešana virspusē. Man. jāizkliedē jūsu sapņi… Tam pasākumam, kurā jūs piedalīsieties, piešķir ļoti mazu no­zīmi. Diezin vai tas palīdzēs mūsu izlūkotāju grupai uziet tuk­snesī ūdeni. Profesoru Polozovu vairāk interesē apstiprinājums viņa paša teorijai par apakšzemes upēm. Tas visiem zināms .. . Apakšzemes upju taču ļoti daudz. Dažas no tām simtiem kilo­metru tek zem zemes. Un nedomājiet, ka tās visas nokļuvušas pazemē zemestrīču rezultātā. Jangijeras upe, ko jūs pētīsiet, ir īpašs gadījums. Tad nu jūsu profesors domā, ka …

Ļuda nepabeidza teikumu. Lejā atskanēja brūkošu akmeņu troksnis.

—  Paliksim brīdi klusu… Atradīs vai neatradīs? — meitene čukstēja, satverdama sava sarunu biedra roku.

Abi tūlīt aizturēja elpu, ieklausīdamies čabošajā troksnī, kas nāca arvien tuvāk. Kostjam, gadus divdesmit piecus vecam jau­neklim ar melniem, viegli viļņainiem matiem, sejā sastinga lab­sirdīgs, mazliet nebēdīgs smaids. Tāds pats smaids, tālo bērnī­bas draiskulību neiztrūkstošs pavadonis, atplauka seja ari Ļtulal, neliela auguma meitenei ar melnām, plaši atvērtām acīm.

—  Liekas, attālinās . . .

— Atradīs… Viņš mani visur atradīs, — tāpat čukstus atbil­dēja Kostja un paliecās, lai paraudzītos lejup.

— Nē… nerādieties laukā… Sakiet, vai viņš patiešām jūs ļoti mīl!