Krasti kļuva arvien stāvāki un stāvāki. Beidzot tie izveidoja dziļu un tumšu aizu. Un vēl pēc brīža ekspedicijas dalībnieki pa iluminatoriem ieraudzīja zvērojam melnu caurumu. Tā bija akmens ala, pa kuru upe ietecēja pazemē.
Kostja piecēlās kājās un cieši piespiedās pie iluminatora. Piekļāvies ar pieri pie stikla, viņš raudzījās augšup.
— Ko jūs tur pamanījāt? — ieinteresējās Polozovs.
— Neko sevišķu, — Kostja atbildēja. — Atvados tikai no saules gaismas.
«Baiļojas,» profesoram atkal iešāvās prātā uzmācīgā doma.
Dienas gaisma izzuda pēkšņi. Tagad kabinē iedegas sienās iebūvētās blāvās elektriskās spuldzītes. Strādājošās dzenskrūves troksnis, kas ieskanējās no ārienes, krasi mainījās, kļūdams skaļāks. To atbalsoja pazemes tuneļa akmeņainās sienas.
Spēcīgs prožektors, kas bija iebūvēts mašinas priekšgalā un raidīja savu gaismas kūli tālu uz priekšu, brīžiem slīdēja pa savirmoto ūdeni, brīžiem skāra pelēkās sienas, ko izraibināja sīkas plaisas. Gar ovalajiern iluminatoriem ātri joņoja putās sakulti, blāvas gaismas labi apstaroti viļņi.
— Liekas, ka stūres fiksators pietiekami stingri nenostiprinās,— sašutis noteica Dorochovs, ciešāk ielūkodamies vadības pultī, ko apgaismoja zilu spuldzīšu gaisma.
— īstam inženierim nekaš nedrīkst «likties», Andrej Leoni- dovič, — mazliet ar ironiju piezīmēja Polozovs. — Vai tad to visu nevarēja, pārbaudīt agrāk?