Visam tam vēl pievienojās Andreja Leonidoviča neatlaidīgie centieni bez gala pārveidot jau uzbūvēto mechanismu. Inženieris Dorochovs nekad nebija apmierināts ar savu darbu, un šis

Grāmata nonāca manās rokās ļoti sliktā stāvoklī.Šai grāmatai trūkst divas lapas. Tā nav atrodama neviena interneta saitā ne krievu ne arī latviešu valodā. I.Ločmelis.

Kostja atgriezās pie mašinas ātrāk par citiem. Viņš nosēdas pīt" pults un ieslēdza radioraidītāju. Uz sadales dēja uzliesmoja sarkana signalspuldzīte.

— Ļuda! … Ļuda! … Vai dzirdat mani? Ļuda! … — Kostja runāja spožajā plastmasas mikrofonā. — Vai laba dzirdamība? Nu, lieliski! Mēs jau esam upes krastā… Ko? Paldies… Pee dažām minūtēm laidīsimies ūdenī… Jā … Jā .. . Gaidiet mani norunātajā laikā! … Ko? Nevis mani, bet manu pārraidi … Visu labu! . .. Sveiciens visiem! … Uz redzēšanos! .. .

Kostja smaidīdams noņēma austiņas un uzkāra tās parastajā vietā.

No samērā stāvā krasta mašina nobrauca laimīgi. Pēc tam tā žigli sāka peldēt pa straumi, ar savu tērauda krūti šķeļot ūdeni.