Tikmēr pazemes upes dziļums stipri samazinājās, un ūdens straume sāka mutuļot stiprāk. Mašina sajuta grūdienus. Redzams, ka tā atkal skāra zemūdens akmeņus.
Dorochovs apturēja dzenskrūvi, un mašina virzījās tikai straumes dzīta.
Tomēr drīz arī tas vēl bija par maz. Ātrums bija pieaudzis tiktāl, ka radās draudi kādā straujākā pagriezienā sašķīst pret klinti, vajadzēja ieslēgt atpakaļgājienu. Kabinē kļuva dzirdams, kā, bremzējot mašinu, sparīgi strādā dzenskrūve.
Drīz vien prožektora gaismas stars izrāva no pazemes dziļās tumsas krāšņu un reizē arī baigu ainavu. Tālumā bija redzams mutuļojošs šļakatu un ūdens putekļu fontāns. Vēl mazliet tālāk tunelis nobeidzās ar stāvu klintssienu.
Bija skaidrs, ka priekšā ir ūdenskritums.
— Nopietna lieta, — drūmi noteica Dorochovs.
Tikmēr mašina, acīm redzot uzdūrusies kādam lielam akmenim, uz mirkli nostājās gandrīz vertikāli.
— Oho! .. . — iesaucās Polozovs, krampjaini ieķerdamies sava sēdekļa roku atbalstos.
— Redz, kur būtu noderējis papildu aizsargrežģis dzenskrūvei, — Dorochovs izgrūda caur zobiem, ar ieslēgtajām kāpurķēdēm izlīdzinādams mašinas gaitu. — Sagatavojiet papildu motoru, Kostja!
Kostja pārbīdīja dažas sviras un, neizlaižot vienu no rokām, sasprindzināti sāka raudzīties pa priekšējo logu.
Šļakatu mākonis ātri tuvojās. Straujiem grūdieniem mašinu svaidīja šurp turp. Kabini piepildīja tērauda šķindoņa un čirkstoņa, kas cēlās, mašinai beržoties gar akmeņiem.