Kaut gan stāvoklis bija nopietns, Kostja paretam uzmeta skatienu profesoram, kas arvien vēl sēdēja pie iluminatora. Viņam par brīnumu «kabineta» zinātnieks izturējās ar cieņu un neizrādīja nekādas baiļu pazīmes. Cēli atmetis galvu, ko rotāja kupli, sirmi mati, Polozovs sēdēja mierīgi, mazliet piemiegdams acis. Kostja noprata, ka profesors aiz piesardzības noņēmis zelta pensneju.
Arī Polozovs reizēm paraudzījās uz Kostju. Jaunekļa seja pauda stingru apņēmību.
«Daudz nebaidās,» sprieda Polozovs.
Tai laikā viņa uzmanību no jauna saistīja dīvaina skaņa. Troksnis, ko sacēla šalcošais ūdens un mašinas sieniņu atsišanās pret akmeņiem, neļāva izprast, kas tas īsti bija. Lai nu ka, bet šāda skaņa nevarēja celties no mašinas daļām. Nebija nekādu šaubu, ka šī žēlabainā skaņa, kas atgādināja kaucienu vai raudas, nāk no ārienes.
Riskējot sadauzīties, profesors cieši piespiedās pie loga stikla.
Mašina patlaban traucās pa zemu pārkārušos klinšu bluķu apakšu. Pret melnajām sienām sitās trakojoši viļņi.
Vaids atkārtojās.
— Es atkal dzirdēju! — iesaucās Polozovs, cenšoties pārkliegt troksni.
Taču ne Dorochovu, ne Kostju vairs neinteresēja profesora vārdi.