— Jāsazinās ar virszemi! Es pavisam aizmirsu! — iesaucās Dorochovs. — Esi mierīgs, Kostja, es pats, — viņš piebilda, redzot, ka mechaniķis grasās piecelties no gultas.
Dorochovs piegāja pie radioraidītāja un sāka to uzskaņot. Viņš ilgi noņēmās, uzmanīgi klausīdamies ar radioaustiņām. Beidzot Kostja nenocietās un piecēlās, lai ietu palīgā.
— Labs suns, labs… Bet baidīja gan mūs, kastē sēdēdams, — profesors sacīja, glaudīdams suni, kas gulēja līdzas. — Savu saimnieku izglāba … — viņš -turpināja. — Bet mani vis nebūtu glābis … nebūtu … Es tev ar nūju piedraudēju …
Suns pacēla galvu un palūkojās Polozovā ar savām gudrajām acīm. Varbūt viņš gribēja sacīt, ka cilvēks maldās un tieši viņš izvilcis to no ūdens, nevis kāds nezināms dzīvnieks. Bet suns neprata runāt un tikai papurināja galvu, nolikdams to uz grīdas.
Spriežot pēc klusinātās sarunas, kas notika starp inženieri un mechaniķi, Polozovs noprata, ka noticis kaut kas nelāgs. Abi joprojām nopietni darbojās ap radioaparatu,. atvērdami vāciņus un ieskatīdamies tā iekšienē. Dorochovs uzmanīgi klausījās ar radioaustiņām. Pēdīgi viņš piecēlās no sēdekļa un, radioaustiņas nenoņemot, klusu teica Polozovam:
— Dīvaini… Pilnīgi zaudēti radiosakari ar virszemi.
— Vai tad tiešām radioviļņi neietu cauri zemes kārtai, kas šķir mūs no virszemes? Mēs taču atrodamies samērā nelielā dziļumā, — nedroši piemetināja Kostja.