Kostja mēģināja celties, bet neveikli pakustējās, un viņu satvēra auļojošā straume, ar kuru cīnīties nebija iespējams.
Drīz Kostja juta, ka jau peld rāmā ūdenī. Bija tumšs. Ar roku viņš sataustīja stāvu sienu. Viņš mēģināja sameklēt izcilni, lai pieķertos pie sienas, bet tas viņam neizdevās. Viņš juta, ka ūdens, kas viņu nes, krītas arvien zemāk.
Negaidīts notikums deva viņam jaunu spēku un pastiprināja cerības uz izglābšanos.
Kā liekas, no milzīga augstuma, spriežot pēc šļāciena spēka, ūdenī pie viņa nolēca suns — viņa vecais frontes draugs Džulbarss.
Kopā bija vieglāk noturēties virs ūdens.
Laiks vilkās bezgalīgi lēni. Pa to laiku ūdens līmenis nolaidās arvien zemāk, un beidzot Kostjas kājas skāra cietu pamatu.
Tagad, kad mašinas prožektors apgaismoja aku, kurā Kostja bija nolaidies līdz ar ūdeni, kļuva skaidrs, kas noticis. Ūdens pamazām bija aizplūdīs pa blakus galerijām un atstājis Kostju akas dibenā.
Viņš bija ilgi kliedzis, cerēdams, ka viņu sadzirdēs, un pēdīgi, pārliecinājies, ka šīm pūlēm nav panākumu, nolicies uz akmens blakus slapjajam sunim, lai uzkrātu spēkus, un tūdaļ aizmidzis.