I

Neviens par viņu neko nezināja — vismazāk jau huntas biedri. Zēns viņiem bija «mazais noslēpums», «lielais patriots» un savā īpatnējā veidā darbojās tuvās meksi­kāņu revolūcijas labad tikpat dedzīgi kā viņi paši. To at­zina tikai pamazām, jo huntā nevienam viņš nepatika. Tai dienā, kad viņš pirmo reizi ieradās ļaužu pārpildītajā mītnē, visi viņu noturēja par spiegu — par vienu no pēr­kamajiem Diasa slepenā dienesta rokaspuišiem. Pārāk daudz biedru taču nīka Savienoto Valstu parastajos un kara tiesu cietumos, bet citi, važās iekalti, vēl tika pār­vesti pāri robežai, nostādīti pie sienas un nošauti.

No pirmā acu uzmetiena zēns neatstāja patīkamu iespaidu. Viņš patiešām bija vēl zēns, ne vairāk kā astoņ­padsmit gadu vecs un ne pārāk nobriedis savam vecu­mam. Viņš pateica, ka viņu sauc Felipe Rivera un viņš vēlas darboties revolūcijas labā. Tas bija viss — neviena lieka vārda, nekādu tuvāku paskaidrojumu. Viņš stāvēja un gaidīja. Viņa lūpās nebija smaida, acīs nebija labsir­dības. Lielajam, straujajam Paulino Veram šermuļi pār­skrēja pār kauliem. Sis zēns viņam šķita pretīgs, bries­mīgs, noslēpumains. Viņa melnajās acīs bija čūskas inde. Tās savā neremdināmajā naidā svilināja kā salta uguns» Viņa acis zibsnīja, pievērsdamās gan revolucionāru sejām, gan rakstāmmašīnai, ko cītīgi klabināja mazā mis Set- bija. Abu skatieni tikai mirkli sastapās — viņa bija ne­jauši pacēlusi galvu —, un arī meiteni pārņēma šī baismā sajūta, kas lika uz brīdi pārtraukt darbu. Viņai vajadzēja pārlasīt vēstuli, ko rakstīja, lai atkal iekļautos tekstā,