Paulino Vera jautājoši paskatīj as uz Arelano un Ra- mosu, tāpat jautājoši abi palūkojās pretī un tad viens otrā. Viņu acīs bija neziņa un šaubas. Šis slaidais zēns bija noslēpums un draudu pilns noslēpums. Viņš bija ne­izdibināms, parastiem revolucionāriem neizprotams, jo viņu niknais naids pret Diasu un tā tirāniju galu galā bija tikai godīgu un parastu patriotu jūtas. Seit slēpās kaut kas cits, bet viņi nezināja, kas. Vera, allaž pats im­pulsīvākais un attapīgākais, pārtrauca klusumu.

—   Lieliski, — viņš vēsu prātu iesāka. — Tu saki, ka gribi darboties revolūcijas labā. Novelc svārkus. Pakar tos tur. Es tev parādīšu — panāc šurp! — kur stāv spaiņi un lupatas. Grīda ir netīra. Tu vispirms to izberzīsi šeit un tad arī citās istabās. Jāiztīra spļaujamtrauki. Tad jā­ķeras pie logiem.

—  Vai tas būs revolūcijas labā? — zēns jautāja.

—  Tas būs revolūcijas labā, — Vera atbildēja.

Rivera ar saltu neuzticību paraudzījās viņos visos, to­mēr vilka nost svārkus.

—   Labi, — viņš sacīja.

Un vairs ne vārda. Diendienā viņš ieradās darbā — mēza, berza, spodrināja. Viņš izgrāba pelnus no krāsnīm, atnesa ogles un iekurus, un, pirms viscentīgākais no vi­ņiem sēdās pie sava galda, krāsns jau kurējās.