ko likt viņa vietā. Kellijs apbēra telegrammām ikvienu piemērotāku vieglā svara bokseri Austrumos, bet tie visi bija saistīti ar kontraktiem. Tagad atkal radās cerības stars, kaut arī vājš.
— Tu neesi no bailīgajiem, — Kellijs sacīja, tikko uzmetis skatienu Riveram.
Naids un nicināšana dega Riveras acīs, bet viņa seja palika mierīga.
— Es uzveikšu Vordu. — Tas bija viss, ko viņš pateķa.
— Kā tu to zini? Vai esi kādreiz redzējis, kā viņš cīnās?
Rivera pakratīja galvu.
— Viņš taču var nolikt tevi ar vienu roku un aizvērtām acīm.
Rivera paraustīja plecus.
— Nu, tev nekas vairs nav piebilstams? — Impresārijs atņirdza zobus.
— Es viņu uzveikšu.
— Bet vai tu esi kādreiz ar kādu cīnījies? — Maikls Kellijs apjautājās. Impresārija brālim Maiklam piederēja totalizators Jeloustounā, kur viņš krietni nopelnīja ar boksa mačiem.
Rivera uzmeta viņam īgnu un naidīgu skatienu.
Impresārija sekretārs,.sportiska izskata jauneklis, skaļi noirgojās.
— Labi, Robertss tevi pazīst, — Kellijs pārtrauca nepatīkamo klusumu. — Viņš tūliņ atnāks. Es aizsūtīju pēc viņa. Apsēsties un pagaidi, lai gan, spriežot pēc izskata, tev nav nekādu cerību. Es taču nevaru apkrāpt publiku. Tavai zināšanai — pirmajās rindās vieta maksā piecpadsmit dolāru.
Ieradās Robertss, acīmredzot mazliet iemetis. Tas bija garš un kārns puisis ar gļēviem muskuļiem. Viņa gaitai un arī valodai piemita vienmērīgs un apātisks gausums.