Visu sejās parādījās izbrīns. Vera pamāja un smagi
ievilka elpu. Viņš nevarēja parunāt, bet šai mirklī viņā modās cerība.
— Tad pasūtiet šautenes, — Rivera sacīja, un sekoja visgarākā vārdu plūsma, kāda jebkad no viņa bija dzirdēta. — Laika ir maz. Pēc trim nedēļām es atnesīšu jums piecus tūkstošus. Labi. Kļūs siltāks, un būs vieglāk karot. Tas ir labākais, ko varu darīt.
Vera tā kā šaubījās. Tas likās neticami. Pārāk daudz tukšu cerību jau bija gaisušas, kopš viņš bija sācis piedalīties revolucionārajā cīņā. Viņš ticēja šim apdriskātajam zēnam, kas berza grīdas revolūcijas labā, un tomēr it kā neuzdrošinājās viņam ticēt.
— Tu esi traks, — viņš sacīja.
— Pēc trim nedēļām, «— Rivera atbildēja. — Pasūtiet šautenes.
Viņš piecēlās, nolaida uzrotītās piedurknes un uzvilka svārkus.
— Pasūtiet šautenes, — viņš atkārtoja. — Es tagad aizeju.
III
Pēc skraidīšanas un steigas, bezgalīgām telefonsarunām un lamāšanās naktī Kellija kantorī notika apspriede. Kellijs bija noskrējies kā suns, bez tam viņam neveicās. Pirms trim nedēļām viņš bija atvedis no Ņujorkas Deniju Vordu, lai organizētu viņa sastapšanos ar Billu Kartiju, bet Kartijs jau divas dienas gulēja stipri sadauzīts un rūpīgi tika slēpts no sporta reportieriem. Nebija neviena,