— Lieliski. — Kellijs pagriezās pret savu sekretāru. — Piezvaniet Vordam. Es viņam apsolīju piezvanīt, gadījumā ja atradīšu kaut ko piemērotu. Viņš pašlaik ir Jeloustounā, pozē tur publikai un iekaro sev popularitāti. — Tad Kellijs atkal pievērsās trenerim. — Vai negribat iedzert?
Robertss ieņēma pāris malku viskija un kļuva vaļsirdīgs.
— Es jums vēl neesmu pastāstījis, kā atradu šo ēze- lēnu. Pirms dažiem gadiem viņš parādījās treniņu zālēs. Es gatavoju Prēinu mačam ar Dileni. Preins ir negants zellis. Žēlastības no viņa nav ko gaidīt. Viņš bija diezgan necilvēcīgi sadauzījis savus partnerus, un es nevarēju atrast neviena, kas būtu mierā strādāt ar viņu. Stāvoklis bija briesmīgs, un es redzēju slaistāmies apkārt šo izsalkušo meksikāņu puišeli. Es pievācu viņu, uzvilku viņam cimdus un laidu darbā. Izturīgs kā nemīta āda, bet spēka maz. Un ne mazākās jēgas par boksu. Preins sasita viņu lupatās. Bet viņš tomēr noturējās divus riebīgus raundus un tad zaudēja samaņu. Izsalcis — tas bija viss. Sadauzīts? Jūs nebūtu varējuši viņu pazīt. Iedevu viņam pusdolāra un kārtīgi pabaroju. Vajadzēja redzēt, kā viņš rija. Izrādījās, ka viņš divas dienas nebija ne kripatiņas ēdis. Nu, domāju, tagad viņš vairs nerādīs ne deguna. Bet otrā dienā, kaut arī viss vienos zilumos, puika bija klāt, gatavs nopelnīt atkal pusdolāra un kārtīgu maltīti.