— Tā, tā! — Denijs jokodams griezās pie impresārija.
— Jūs taču negribēsiet, lai es cīnos ar kurlmēmu. — Kad smiekli apklusa, viņš pajokojās vēl: — Acīmredzot Los- andželosā ir liela nabadzība, ja tas ir labākais, ko varējāt sadzīt. Kādā bērnudārzā tad viņu atradāt?
— Viņš ir krietns zēns, Denij, tici man, — Robertss mierinādams sacīja. — Un nemaz nav ar pliku roku ņemams, kā varbūt liekas.
— Bez tam puse biļešu jau pārdotas, — Kellijs pūlējās pierunāt. — Tev vajadzēs samierināties ar viņu, Denij. Neko labāku mēs nevarējām dabūt.
Denijs vēlreiz pārlaida Riverarn nevērīgu un nicīgu skatienu un nopūtās. — Domāju, ka ilgi ar viņu neniekošos. Ja tikai viņš neizspēlē kādu triku.
Robertss iespurdzās.
— Tev jābūt uzmanīgam, — menedžeris brīdināja De- niju. — Nezināms pretinieks vienmēr var sagādāt nepatikšanas.
— Labi, labi, es uzmanīšos, — Denijs smaidīja. — Esmu gatavs ar viņu pameņģēties godātajai publikai par prieku. Ko jūs domājat par piecpadsmit raundiem, Kellij? Bet tad dot viņam nokautu.
— Lai iet, — sekoja atbilde. — Kamēr skatītāji tev notic.
— Tad apspriedīsim pašu galveno. — Denijs brīdi klusēja, domās izdarīdams aprēķinu. — Tātad sešdesmit pieci procenti no kopējā ienākuma, tāpat kā ar Kartiju. Bet mēs dalīsimies citādi. Man pietiks ar astoņdesmit procentiem, — viņš sacīja menedžerim. — Vai ne tā?