Menedžeris pamāja piekrizdams.
— Vai tu saprati? — Kellijs uzrunāja Riveru.
Rivera papurināja galvu.
— Tad paklausies, — Kellijs paskaidroja. — Kopējā summa būs sešdesmit pieci procenti no ienākumiem. Tu esi debitants, un neviens tevi nepazīst. Jūs abi ar Deniju dalīsieties tā, ka divdesmit procentu būs tev, bet astoņdesmit Denijam. Tas būs taisnīgi, vai ne, Roberts?
— Ļoti taisnīgi, Rivera, — Robertss bija vienis pratis. — Saproti, tu taču neesi iekarojis sev vārdu.
— Cik tas būs — sešdesmit pieci procenti no ienākumiem? — Rivera prasīja.
— Varbūt pieci tūkstoši, bet varbūt pat astoņi tūkstoši, — Denijs pasteidzās paskaidrot. — Kaut kas apmēram tā. Tev iznāks tūkstotis vai tūkstoš seši simti dolāru. Visai laba peļņa, ja tevi uzveic bokseris ar tādu reputāciju kā manējā. Ko tu par to teiksi?
Tad Rivera apmulsināja visus.
— Uzvarētājs dabū visu summu, — viņš kategoriski pieprasīja.
Iestājās nāves klusums.
— Tā jau ir tīrā laupīšana, — beidzot ierunājās Denija menedžeris.
Denijs pakratīja galvu.
— Es jau krietni ilgi piedalos šai spēlē, — viņš paskaidroja. — Neturu aizdomās tiesnesi vai kādu no klātesošajiem. Neko nesaku par bukmeikeriem vai blefiem, kas arī kādreiz-gadās. Teikšu tikai, ka tādu bokseri kā es tas neapmierina. Gribu spēlēt droši. I\ā lai zina, ja nu piepeši salaužu roku, ko? Varbūt kāds mani piedzirda. — Viņš nopietni papurināja galvu. — Vienalga — uzvaru vai zaudēju, bet saņemu astoņdesmit procentus. Kādas ir tavas domas, meksikāni?