Rivera papurināja galvu.

Denijs noskaitās un atklāja savu īsto seju.

—       Ak tu, netīrais mazais smurguli! Tagad man jau gribas iedauzīt tev pauri.

Robertss gausi nostājās starp abiem naidniekiem.

—       Uzvarētājs saņem visu summu, — Rivera drūmi at­kārtoja.

—   Kāpēc tu uz to pastāvi? — Denijs jautāja.

—   Es jūs uzveikšu, — bija tiešā atbilde.

Denijs it kā taisījās vilkt nost svārkus. Bet viņa mene­džeris zināja, ka tā ir tikai komēdija. Svārki netika no­vilkti, un Denijs atļāva klātesošajiem sevi nomierināt. Visi bija viņa pusē. Rivera stāvēja viens.

—       Paklausies, tu muļķi, — Kellijs lūkoja viņu pārlie­cināt. — Tu neesi nekas. Mēs zinām, ko tu pēdējā laikā esi darījis, — uzveici vietējos vājos bokserus. Bet Denijs ir slavenība. Nākamajā mačā viņš cīnīsies par čempiona nosaukumu. Publika tevi nepazīst. Aiz Losandželosas ro­bežām neviens pat nav dzirdējis par tevi.

—       Gan dzirdēs, — Rivera, plecus paraustījis, atbildēja, — pēc šī mača.

—       Vai tiešām tev kaut mirkli var ienākt prātā doma, ka spēsi mani uzveikt? — Denijs vairs nevaldījās.

Rivera pamāja ar galvu.

—       Bet esi taču prātīgs, — Kellijs mēģināja viņu pie­runāt. — Iedomājies, kāda tā tev būs reklāma.