—   Rivera droši.vien gājis ellei cauri, — Vera noteica.

—   Tā var izskatīties vienīgi cilvēks, kurš izgājis caur elli, bet viņš ir tikai zēns.

Un tomēr viņi nespēja zēnu iemīlēt. Viņš nekad neap­runājās, nekad neko nevaicāja, nekad neizteica savas do­mas. Kamēr biedri skaļi un dedzīgi strīdējās par revolū­ciju, viņš varēja stāvēt klausīdamies bez kādas izteiksmes kā nedzīvs priekšmets, un tikai viņa acīs dega salta uguns. Viņa acis, mulsinošas un tramīgas, urbās te vienā, te otrā sejā, te vienā, te otrā runātājā kā līdz baltkvēlei nokaitēti svārpsti ledū.

—   Viņš nav spiegs, — Vera sacīja Meijai Setbijai.

—   Viņš ir patriots, piemini manus vārdus, — lielākais patriots no mums visiem. Es to zinu un jūtu ar sirdi un prātu. Un tomēr es viņu nepazīstu.

—  Viņam ir slikts raksturs, — Meija Setbija noteica.

—   Jā, — Vera piekrita un nodrebēja. — Viņš paraudzī­jās manī ar savu dīvaino skatienu. Sajās acīs nav mīles­tības, bet vieni vienīgi draudi. Tās ir mežonīgas kā sa­kaitinātam tīģerim. Esmu pārliecināts, ja es nodotu mūsu kopīgo lietu, viņš mani nonāvētu. Viņam nav sirds. Viņš ir nežēlīgs kā tērauds, bargs un auksts kā sals. Viņš ir kā mēnesnīca ziemas naktī, kad cilvēks nosalst vientuļa kalna virsotnē. Es nebaidos Diasa ar visiem tā slepkavām, bet es baidos šā zēna. Es runāju taisnību. Baidos. Viņa tuvumā es jūtu nāves elpu.