Jau bija nozudis Veras zelta pulkstenis —° vecmodīgais stundu rādītājs, kas reiz bija piederējis viņa tēvam. Līdzīgā kārtā bija nozudis arī vienkāršais zelta gredzentiņš no Meijas Setbijas pirksta. Stāvoklis bija bezcerīgs. Ramoss un Arelano aiz izmisuma plūkāja sa­vas garās ūsas. Vēstules bija jānosūta, bet pasts nedeva markas uz kredīta. Tad Rivera uzmauca galvā cepuri un izgāja. Atgriezies viņš nolika uz Meijas Setbijas galdiņa tūkstoš divcentu marku.

—  Vai tikai tas nav nolādētais Diasa zelts? — Vera biedriem jautāja.

Viņi sarauca pieres un nezināja, ko atbildēt. Bet Fe- lipe Rivera, kas berza grīdas revolūcijas labā, tiklīdz ra­dās vajadzība, sagādāja huntai zeltu un sudrabu.

Un tomēr neviens nespēja zēnu iemīlēt. Neviens viņu nepazina. Viņa izturēšanās bija citāda nekā pārējiem biedriem. Viņš neielaidās atklātās sarunās un noraidīja katru mēģinājumu viņam tuvoties. Kaut arī viņš bija tik jauns, biedri nekad neuzdrošinājās viņu iztaujāt.

—   Iespējams, ka viņš savā dvēselē ir liels un vien­tuļš … Nezinu, patiešām nezinu. — Arelano nevarīgi noplātīja rokas.

—  Viņā nav nekā cilvēciska, — Ramoss iebilda.

—   Viņa sirdī viss notrulinājies, — sacīja Meija Set- bija. — Tajā nav ne gaišuma, ne smieklu. Viņš ir it kā nedzīvs un tai pašā reizē biedējoši dzīvs.