Ar laiku Rivera iemācījās salikt mazo revolucionāro lapiņu, ko viņi izlaida katru nedēļu. Gadījās tomēr, ka viņš nespēja salikt, jo viņam bija gan nobrāzti un apdauzīti pirkstu kauliņi, gan ievainoti un nelietojami īkšķi, gan arī viena vai otra roka nevarīgi kulstījās gar sāniem un seja sa­vilkta neizsakāmās sāpēs.

—   Klaidonis, — Arelano noteica.

—   Laikam apmeklē šaubīgas vietas, — sacīja Ramoss,

—   Bet kur viņš ņem naudu? — ieminējās Vera. — Vēl šodien tikko dabūju zināt, ka viņš samaksājis rēķinu par papīru — simt četrdesmit dolāru.

—  To viņš savāc savos klejojumos, — Meija Setbija piebilda. — Viņš nekad nestāsta par tiem.

— Jāpaseko viņam, — ieteica Ramoss.

—   Es negribētu būt tas, kurš viņu izspiego, — Vera sacīja. — Baidos, ka tad jūs mani atkal redzētu tikai manās bērēs. Viņu apsēdusi kāda traka ideja. Viņš pat dievam nejaus sevi aizkavēt un nostāties šai idejai ceļā.

—  Viņam blakus es sev liekos tīrais bērns, — Ramoss atzinās.

—   Es jūtu viņā pirmatnēju spēku, viņš ir traks vilks, uzbrukumam saslējusies klaburčūska, dzeloņains simtkā­jis, — teica Arelano.

—   Viņš ir revolūcijas iemiesojums, — Vera turpināja, — tās uguns un gars, neapklusināms sauciens pēc atrie­bības, kas nekliedz skaļi un nogalina bez trokšņa. Viņš ir postīšanas dēmons, kas klīst nakts klusumā.