—   Kad iedomājos par viņu, esmu gatava raudāt, — sacīja Meija Setbija. — Viņam nav draugu. Viņš visus nicina. Mūs viņš cieš tikai tāpēc, ka esam ceļš uz viņa vēlēšanos piepildījumu. Viņš ir vientuļš… gluži vien­tuļš, — viņas balss aprāvās elsās un acis aizmiglojās.

Riveras gaitas patiešām bija neizdibināmas. Dažkārt biedri neredzēja viņu veselu nedēļu. Reiz viņš bija projām pat mēnesi. Un vie'nmēr viņš atgriezās un, neielaizdamies nekādos paskaidrojumos, nolika zelta naudas gabalus uz Meijas Setbijas galdiņa. Tad dienām un nedēļām viņš visu savu laiku pavadīja huntā. Un atkal pēkšņi nozuda, augu dienu nerādījās un huntas mītnē iegriezās tikai agri no rīta un vēlu vakarā. Reiz Arelano pārsteidza viņu pus­naktī, kad viņš uztūkušiem pirkstiem strādāja pie sali­kuma un pārsistā lūpa vēl asiņoja.

II

Kritiskais brīdis tuvojās. Katrā ziņā revolūcija bija at­karīga no huntas, bet huntai bija lielas materiālas grūtī­bas. Naudas vajadzēja vairāk nekā jebkad, bet dabūt to kļuva arvien grūtāk. Patrioti jau bija atdevuši savus pē­dējos grašus, un tiem vairs nebija ko dot. Sezonas strād­nieki — bēguļojošie meksikāņu algādži — ziedoja huntai pusi savas niecīgās izpeļņas. Taču vajadzēja daudz vai­rāk. Ilggadīgās izmisīgās pūles, pagrīdes diversiju darbs solīja nest augļus.