—         Pareizi, brāli, bet vēl pareizāk būtu, ja viņi tagad atrastu mūsu sarakstīšanos ar Luvuā, tad, kaut es esmu piedzīvojis locis, es tomēr nevarētu izvadīt mūsu vieglo laiviņu caur satrakotiem ūdeņiem. Šī sarakstīšanās, kura godīgiem ļaudīm pierādītu, cik dziļi es esmu savu tautu mīlējis un kādus upurus esmu bijis gatavs viņas dēļ nest viņas slavas un brīvības labā, — šī sarakstīšanās tomēr mums nestu nāvi no mūsu uzvarētājiem, oranžistiem. Es ceru, dārgais Kornēlij, ka tu šo sarakstīšanos, pirms aizbraukšanas no Dardrechtas uz Hāgu, būsi iznīcinājis?

—         Brāli, — atbildēja Kornēlijs, — tava sarakstīšanās ar Luvuā pierāda, ka tu esi bijis visgudrākais, tālredzīgākais un piedzīvojumu bagātākais septiņu apvienoto provinču pilsonis. Man ir dārga manas dzimtenes slava un jo sevišķi tava slava un es, brāli, neesmu sadedzinājis šo korespondenci.

—        Tad mēs esam šīszemes dzīvei zuduši, — mierīgi teica Jans de - Vitts un piegāja pie loga.

—         Nē, Jani, gluži otrādi, mēs esam glābuši savas dzīvības un atgūsim bijušo popularitāti.

—     Ko tad tu izdarīji ar šīm vēstulēm?

—         Es uzticēju tās savam krustdēlam, tev pazīstamam Kornēlijam van - Berlam, Dordrcchtā.