—- Vai ap cietumu di dzinējās liels pūlis?

—     Jā, brāli.

—     Viņi grib iekļūt še?

—     Nu, protams.

—     Kā tad tu tiki pūlim cauri?

—        Tu labi zini, Kornēlij, ka tauta mūs nevisai labi ieredz, — grūtsirdīgi piezīmēja Jans. I s atkļuvu šurp pa šķērsieliņām.

—     Tu slapstījies, Jani?

—        Es centos iekļūt cietumā, lai nezaudētu laiku. Es rīkojos tā, kā rīkojos politikā vai uz jūras, kad kuģim jācīnās ar pretvēju: es vairījos.

Šajā brīdī līdz cietumam atlidoja skaļi kliedzieni un lamas.

 Tilli sarunājās ar satrakoto pūli.

 — Es neticu, Jani, — teica Kornēlijs, — ka tev izdosies caur šo satrakoto pūli izvest savu brāli tik veikli, kā tu savā laikā starp klintīm un sēkļiem izvadīji Trompes floti.

—        Tomēr mēģināsim, — teica Jans. — Bet pagaidām vēl atļauj piebilst dažus vārdus.

—     Runā.

No lauka atkal atskanēja spēcīgi kliedzieni.

—        Ak, — teica Kornēlijs, — cik" tauta uztraukta! Par mani vai par tevi?

—         Es domāju, par mums abiem. Oranžisti, izplatīdami savus zemsirdīgos melus, apvaino mūs sakaru uzturēšanā ar Franciju.

—     Nejēgas!…

—     Jā, bet viņi tomēr mums to pārmet.

—         Bet ja mūsu sarunas tomēr būtu bijušas sekmīgas, viņas taču būtu holandiešus pasargājušas no sakaušanas pie Orses, Vēzelas un Reinbergas. Viņas būtu tos pasargājušas no pāriešanas pār Reinu un Holande joprojām varētu sevi uzskatīt par neuzvarētu.