Un, pievērsies saviem kareivjiem, viņš komandēja: "Mērķēt!"

Tilli kareivji izpildīja komandu ar tādu vienaldzību un mieru, ka nevien pūlis, bet arī miliči mulsumā atkāpās.

—         Nu, nu! — teica Tilli ironiskā tonī, kāds piemīt tikai karavīriem: Nebaidaties, pilsoņi, mani kareivji neizšaus nevienu šāvienu, bet par to jūs apņematies nespert soli uz cietuma pusi.

—     Bet vai jūs zināt, ka mums ir musketes?

—         To es ļoti labi zinu un redzu. Tikai ievērojat, ka mums ir pistoles, kuras ļoti labi šauj no piecdesmit soļiem, bet jūs no mums stāvat tikai divdesmit soļus.

—     Nāve nodevējiem! — kliedza saniknotie pilsoņi.

—         Nu, — mierīgi teica virsnieks, —jūs kļūstat garlaicīgi. — Un viņš nostājās savā agrākajā vietā nodaļas priekšgalā, kamēr nemiers pūlī auga arvien lielāks.

Un tobrīd, kad atriebības satvērtais pūlis jau gaisā oda savu nolemto upuru asinis, viens no Šiem upuriem, it kā steigdamies pretī savai nelaimei, tuvojās cietuma vārtiem. Tas bija Jans de - Vitts, kurš kalpu pavadībā piebrauca pie cietuma un izkāpa no karietes.

Pie vārtiem viņš apstājās un minēja savu vārdu. Slēdzējs viņu pazina.

—         Es ierados aizvest savu brāli, kurš, kā tev zināms, notiesāts uz trimdu, — Jans de - Vitts teica vārtu sargam. Tas palocījās un atslēdza vārtus.