Desmit soļus pagājis, Jans de - Vitts satika kādus sešpadsmit gadus vecu, skaistu meiteni, kura to sveicināja ar daiļu reveransu.

—         Esi sveicināta, mīļā Roze, — teica Jans de - Vitts, viegli aizskardams tai kaklu. — Kā jūtas mans brālis?

—        Ak, Jana kungs, es nebaidos par ciešanām, kuras tas jau pārcietis.

—     Ko tad tu baidies?

—     Es baidos par mokām, kuras to vēl gaida.

—     Ak, jā, — teica de - Vitts: — no šīs tautas, vai nē?

—     Jūs dzirdat, kā viņi kliedz?

—        Jā, patiesi, tauta ir ļoti uztraukta. Bet tā kā mēs viņai esam darījuši tikai labu, tad, varbūt, viņa apmierināsies, kad ieraudzīs mūs.

—         Diemžēl ar to tiem nepietiks, — klusi teica meitene un, paklausīdama sava tēva mājienam, aizgāja.

—     Jā, ar to vien nepietiks, mans bērns, — piekrita Jans de — Vitts, dziļi nopūsdamies. — ŠI jaunā meitene, kura, droši vien, neprot lasīt un tātad nekad nekā nav lasījusi, vienā vārdā ir raksturojusi pasaules vēsturi.

Un Jans de — Vitts, bjušais Holandes pavaldonis, mierīgs un rezignēts, gāja tālāk uz sava brāļa kameru.

DIVI BRĀLI

»

Skaistā Rozes baigās nojautas nebija bez pamata: tobrīd, ka Jans de — Vitts kāpa pa akmeņu kāpnēm, kuras veda uz brāļa kameru, pilsoņi visiem spēkiem centās nobīdīt pie malas Tilli kavalēristus, kuri tiem neļāva brīvi rīkoties.