— Bet šī zvaigzne taču ir nova! — Igors triumfēdams iesaucās.
— Redzu, jūs esat iepazinies ar astronomiju… Jā, tagad! Tagad šī zvaigzne ir nova. Bet tā uzliesmoja — ievērojot laiku, kāds nepieciešams gaismas staram, lai mūs sasniegtu —, sešus gadus un dažus mēnešus pēc «Sogdi- ānas» bojā ejas un nevis pirms tās. Tāpat tas bija arī citos gadījumos. Lūk, kāpēc, ja vien neatradīsit paņēmienu, kā apturēt laika ritumu un pavērst to atpakaļ, jums vajadzēs atteikties no sava izskaidrojuma.
Dažas minūtes Igors klusēja, tad pēkšņi pajautāja:
— Bet kā jūsu hipotēze izskaidro kāša ierindu?
— Tā neizskaidro šo dīvainību, — sirmgalvis drūmi atbildēja. — Bet arī neviena cita hipotēze to nespēj izskaidrot. Kaut gan… — Viņš savādi pasmīnēja un uzmeta jauneklim ašu skatienu. — Izskaidrojumi rodas no faktiem. Un tieši faktus es patlaban vācu. Kā redzat, tas ir tikai pacietības jautājums …
— Vai tad jūs nelidojat uz labu laimi?
— Šoreiz — ne! Šoreiz mēs Dzērves sastapsim. Es saņēmu signālu. Tāpēc arī izlidoju tik steidzīgi, ka…
Viņš gribēja piebilst: «Man nebija laika atkratīties no jums,»— bet tad nolēma, ka nav vērts. Igors tomēr bija lāga zēns. Protams, izplatījumu viņš nepazina un Zemi — vēl mazāk. Bet jaunie nekad* nekā nezina. Bija laiks, kad arī viņš pats daudz ko nezināja un neprata… Ar šo zēnu, šķiet, vajadzēja apieties saudzīgāk: viņi jau tik ilgi ir kopā, un viņš pats nebūt nav patīkams sarunu biedrs…