Vecākais nupat dzīrās Igoram draudzīgi uzsmaidīt, kad deltavizora signālierīces zvans un zibšņi uz ekrāna lika viņam aizmirst ne vien jaunekli, bet arī visu pasauli.
— Dzērves! — viņš klusi nomurmināja, uzlūkodams ekrānu, kura gaišajā virsmā iezīmējās melns punkts. — Tās ir viņas… Attālums — piecas astronomiskās vienības … — Un pēkšņi aizsmacis iekliedzās: — Nu tad lai iet!
Vēl labu laiku viņš murmināja kaut ko nesaprotamu, bet tikmēr viņa rokas veiklām, precīzām kustībām iedarbināja vissarežģītāko aparatūru, ieslēdza augstāko enerģētisko aizsardzību, sagatavoja darbam delta slazdu. Biologa sirds sāka pukstēt aizvien straujāk.
— Vai es nevarētu jums palīdzēt?
— Palīdzēt? Labs ir! Sēdieties pie kontrolpults! Pieslēdziet … No apakšas, šī svira jātver no apakšas, nevis no augšas! — sirmgalvis negaidīti nikni iesaucās.
Igors kaut ko teica, bet Vecākais to vairs nedzirdēja. Un droši vien ne tikai tāpēc, ka aparāti prasīja visu viņa uzmanību, bet arī tāpēc, ka šobrīd visā bezgalīgajā kosmosā viņam neeksistēja nekas cits kā vien Dzērves — neliels, tumšs trīsstūris uz delta kombaina ekrāna. Neatraudams no tā skatienu, sirmgalvis nekļūdīgi sataustīja vajadzīgās pogas, sviras un rokturus. Likās, pēkšņi viņam izaugušas vēl vismaz četras rokas — un visas tās nepieciešamas, lai gan automāti patstāvīgi veica operāciju lie- lum lielo daļu.