Abi jaunie cilvēki savukārt paklanījās.
— Un kad, pēc jūsu vēlēšanās, šīm laulībām jānotiek? — misters Džons Prots jautāja.
— Nekavējoties, ja esat brīvs, — atbildēja Sets Stenforts.
— Jo mēs aizbrauksim no Vostonas, tiklīdz būšu kļuvusi par misis Stenforti, — mis Arkādija Vokere pavēstīja.
Misters Džons Prots ar žestu lika manīt, cik viņam mi visai pilsētai žēl, ka burvīgais pāris, kura klātbūtne pagodina visu pilsētu, šeit neuzkavēšos ilgāk.
tad viņš piebilda:
Esmu jūsu rīcībā, — un atkāpās dažus soļus, atbrīvodams durvis.
Taču misters Sets Stenforts ar mājienu viņu aizturēja.
Vai ir nepieciešami mis Arkādijai un man nokāpt no zirgiem? — viņš vaicāja.
Misters Džons Prots brīdi pārdomāja.
— Nebūt ne, — viņš atbildēja. — Laulāties var tiklab jāšus, kā stāvot kājās.
Grūti būtu atrast piekāpīgāku tiesnesi pat tādā dīvainību zemē kā Amerika!
— Tikai vienu jautājumu, — misters Džons Prots turpināja. — Vai visas likumā paredzētās formalitātes nokārtotas?
— Visas nokārtotas, — Sets Stenforts atbildēja.
Un viņš pasniedza tiesnesim divas pēc visiem
noteikumiem izpildītas veidlapas, ko pēc nodokļu samaksāšanas bija izsniegušas Bostonas un Tren- tonas tiesu kancelejas.
Misters Džons Prots paņēma papīrus, uzlika uz deguna acenes zelta ietvarā un uzmanīgi izlasīja apstiprinātos un ar zīmogmarkām apmaksātos dokumentus.