— Vai dieviņ, vai dieviņ! — izdvesa Kete, kas aiz pārsteiguma minūtes desmit bija palikusi bez valodas.
— Ko jūs gribat sacīt, Kete? — misters Džons Prots vaicāja.
Vecā Kete palaida vaļā priekšauta stūri, ko jau labu brīdi grieza saujā, kā virvi vīdama.
— Man domāt, tiesneša kungs, — viņa teica,— šie ļautiņi ir traki!
I'i oļains, cienījamā Kete, protams, — mis- li i I) mm Prots piekrita, atkal paņemdams lej - U it ii i ii t liet kas tur ko brīnīties? Vai tad visi, Lr. |'i i ra ,, nav mazliet traki?
II NODAĻA,
kura lasītāju ieved Dina Forsaita mājā un iepazīstina ar viņa māsas dēlu Frānsisu Gordonu un kalponi Micu.
Mical… Mica!
Kas ir, bērniņ?
Kas manam tēvocim Dinām īsti lēcies?
Nudien nezinu.
Vai viņš ir slims?
Kas par niekiem! Bet, ja tā turpināsies, viņš noteikti saslims.
Si saruna norisinājās starp kādu divdesmittrīs- gadīgu jaunekli un sešdesmit piecus gadus vecu sievieti kādā Elizabetstrītas mājas ēdamistabā laja pašā Vostonas pilsētā, kur nule bija notikušas visoriģinālākās laulības amerikāņu gaumē.
Māja Elizabctstrītā piederēja misteram Dinām Forša itarn.
Misteram Dinām Forsaitam bija četrdesmit pieci gadi, un neviens viņam nebūtu devis mazāk. Liela galva izspūrušiem matiem, mazas ačeles aiz bieziem aceņu stikliem, mazliet sakumpuši pleci, spēcīgs