kakls, visos gadalaikos ievīstīts divreiz aptītā kaklautā, kas sniedzās līdz zodam, kupla, saņurcīta žakete, vaļīga veste, kuras apak­šējās pogas nekad netika izmantotas, pārāk īsas bikses, kas tikko nosedza pārlieku platos zābakus, nesukāti, iesirmi mati un pakausī uzbāzta mice ar pušķi, seja tūkstoš rievas, ar Ziemeļamerikā» ņiem īpatnējo ķīļbārdiņu, viegli aizkaitināms rak­sturs, allaž par matu no dusmām, — tāds bija misters Dins Forsaits, par kuru šajā 21. marta rītā sarunājās Frānsiss Gordons, viņa māsas dēls, un Mica, vecā kalpone.

Frānsisu Gordonu, kas bija zaudējis vecākus agrā bērnībā, bija uzaudzinājis mātes brālis mis­ters Dins Forsaits. Kaut arī viņam no tēvoča va­jadzēja mantot zināmu bagātību, viņš tāpēc ne­gribēja iztikt bez darba, un misters Forsaits do­māja gluži tāpat. Beidzis humanitāro zinātņu studijas slavenajā ITārvarda universitātē, māsas dēls papildus bija mācījies tieslietas un pašreiz darbojās par advokātu Vostonas pilsētā, kur at­raitnes, bāreņi un vidusšķiras ļaudis nespētu sev atrast dedzīgāku aizstāvi. Viņš līdz pamatiem pārzināja likumus un tiesu iekārtu un prata sir­snīgā, siltā, līdzjūtīgā balsī skaidri izteikt savas domas. Visi viņa kolēģi, tiklab jauni, kā veci, viņu cienīja, un viņš vēl līdz šim nebija iemantojis ne­viena ienaidnieka. Tā kā viņš bija ļoti